Kādreiz man paprasīja pastāstīt par sevi un , domāju tagad, es varēšu kaut ko pateikt. Brīdinu, tas var likties garlaicīgi, bet mani pirksti jau raksta.
Sāksim no sākuma, es esmu vienkārša meitene, dzimu un visu dzīvi dzīvoju Rīgā. Es ne ar ko neatšķiros no vairuma cilvēku, vārdus - "katrs ir unikāls, neatkārtojams" es nespēju uztvert, te jūtos kā fabrikā ražota lelle, to ir daudz, tās strādā, tās dzīvo dzīvokļos...Viss tik pelēks. Varbūt kādam liksies, ka esmu pilnīgi nogrimis pesimists - nē! Tie ir tikai tādi brīži, bet ikdienā es spēju priecāties par sevi, par citiem, kā jau katrs no mums...kaut nedaudz. Vai ne? Es varētu tagad turpināt rakstīt šo garlaikojošo aprakstu, bet es aizvēršu šo burtnīcu un , varbūt, pēc kāda laika mana roka atkal kustinās šo melno pildspalvu.
... Mana dzīve man pavēra jaunas durvis, jaunas notis. Man ir daudz jāpastāsta, sāksim no sākuma.
Katru vakaru es mēdzu pastaigāties pa tumšām ielām, atpūsties no dienu ātrā ritma, just kā vakara maigais vējs spēlējas manos matos un kutina sasalušo degunu. Skatīties zvaigznēs, kas kā spogulis atspoguļo mani, mani no iekšpuses, mani tur tālē. Skatījos uz kokiem, tik lieliem un staltiem, tik maziem un veciem, dažreiz gribējās pienākt un aprunāties ar tiem, ja tie varētu runāt, tad to stāsts būtu garš un interesants, patiešām. Bet es tik gāju garām, pa ceļu, kuram neredz gala, kas kā sapnī sauca mani tālāk.
Kādu vakaru līdzīgu šim es jau devos uz mājām. Atpakaļceļā, ar labām domām un iekšējo smaidu. Tad, kad gribēja pasmaidīt arī lūpas, es pēkšņi sajutu... Nē, es neko nesajutu, es nespēju vairs just... Tūkstošiem adatu dūrās man sejā un savieba to, neredzamie naži slīdēja manā sejā šķērsām un pāri. Es gribēju kliegt, gribēju skriet, bet nevarēju. Vaibstos mute neveras vaļā un likās, ka gībšu, ka kritīšu. Labu brīdi es stāvēju saliekusies, - ap acīm melns,mute šķībi vaļā, es trīcu no bailēm. To visu kā atceros kā tagad. Kad tomēr apjēdzos, ka varu kustināt rokas un pirkstus, kurus bija pārklājušas aukstas sviedru lāses es pieskāros sejai. Es neticēju ka tās ir manas rokas - tik asas, tik karstas. Es nespēju saprast neko. Es neatceros neko, tikai pamazām tuvojos zemei.
Pamodos es tikai laiciņu vēlāk, es gandrīz vai biju aizmirsusi visu... tikai ne šo tukšuma sajūtu, ne šo melnumu ap acīm, kur laiku pa laikam mirgoja sarkanas sāpju strīpas. Es nezinu, kur es biju, bet es gulēju uz kaut kā mīksta, kas pieturēja mani kā rūpīgās un mīlošās rokas savu bērnu. Domas, kurām pavadījumā piespēlēja sāpes pātrauca balss. Tā bija mātes balss, es nekad nebiju tik priecīga dzirdot to un es gribēju paskatīties viņas acīs un saņēmt skatienu pretī. Taču es jūtos tik nogurusi, manas acis neverās vaļā, mana galva kļuvusi par svina saspiesto plāceni, kas sāp. To jūtu gleznu nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, mana elpa paātrinājās, kad es atceros to visu. Es staigāju apkārt un apkārt, bet tā arī nepateicu jums galveno...Varbūt tas arī nav galvenais, varbūt galvenais bija manī iekšā? Jau laiku atpakaļ es apzinājos to, ka cilvēka rokas ir izšļaksījušas man sejā skābi... mani sajauca ar citu cilvēku, bet tas nebija domāts man, toties tagad es jau varu būt priecīga, ka iespējams izglābu kādu cilvēku no tā,
kur tiku pati.
Tas ir neticami, bet es piedzimu no jauna! Man kauns, par mani "veco". Kāds teiktu, ka mana dzīve ir salauzta, kāds tikai pažēlo un mierina mani. Bet es jūtos laimīga un tas skumju dzīslojums, kas dažreiz mani pārvar būs zaudētājs. Jā, es nevilkšu jums brilles, nemelošu... dažus mēnešus, kas ilga kā mūžīgums - manas mirušās asaras lija uz iekšu, es skatījos melnajā bedrē, aptveru to, ka no draugiem vairs nav ne ziņas, ka to pēdas
jau izdzisušas kur tālē, viņu dzīvē esmu mirusi, bet ne savā.
Katru dienu es redzu šo krāšņo dabu, visus tik neparastos gadalaikus, dzīvniekus, manu gimeni, kas izraisa smaidu. Es mīlu šo pasauli! Es jūtu, izejot ārā, šo gaisu un sauli ... ar katru šūniņu, no matu līdz pirkstu galiņiem. Kaut arī tagad, es neko neredzu un kā daudziem cilvēkiem liekas, dzīvoju tumsā, bet man ir tas, ko agrāk es nespēju saprast, - mīloši cilvēki blakus, vējš, kas glāsta. Kā es agrāk to neredzēju? Tāpēc es neuzdodu jautājumu "kāpēc, kāpēc tas notika tieši ar mani", un es zinu, lai es saprastu to , ko parastā dzīve aizsedza manas dvēseles priekšā. Tagad es redzu vairāk, nekā pirms... Un man ir mērķi, sapņi, es vēlos palīdzēt izmisumā un neziņā nonākušiem cilvēkiem, tas ir iespējami. Cilvēks bez sapņa, bez mērķa - kas tas ir? Neiespējamā nav, ja tas ir laba nesējs.
Stāsto šo, es tikai gribēju jūs kaut uz mirkli aizkavēt, lai jūs kau nedaudz padomātu par to, cik daudz jums ir . Jums ir dzīve starp šiem cilvēkiem, te un tagad. Katrs brīdis zelta vērts, tāpēc jāizbauda katru brīdi. Laimi jums katram!