[309x400]
Sevis meklējumi dažādajā pasaulē


‘’Būt vai nebūt?’’ – tāds ir jautājums, kas izskanēja jau pirms vairākiem gadsimtiem. Vai šodien mēs zinām atbildi?
Kam būt ? Kā būt? Kur būt? Kā atrast savu vietu zem šīs Saules? Pagājuši ir laiki, kad dzīva bija Sprīdīša patiesība – ‘’Nekur nav tik labi kā mājās’’. Vairs nav dzelzs priekškara. Berlīnes mūris ir kritis. Šodien izvēle ir neierobežota.
Es varu dzīvot Āfrikas oāzē, un blakus man bubinās kamieļu bars. Ja paliks par karstu, pārcelšos uz Aļasku un nodarbošos ar zemledus makšķerēšanu. Tomēr neviens man neliedz arī kļūt par prezidenti vai revolucionāri …Kaut gan es pilnīgi droši varētu lidot kosmosā pie zvaigznēm. Tomēr, ja visu laicīgo met pie malas, tad var pievērsties kādai no 270 reliģijām…
Piekritīsiet – tas viss izklausās smieklīgi, bet tāda ir dzīve. Miljons variāciju, miljons iespēju. Kā lai neapmaldās šajā kultūras mudžeklī, kur tik daudz mezglu? Kā lai atrod savu īsto ceļu? Kā lai pieņem īsto lēmumu? Liekas, ka bērnībā tas viss šķita daudz vieglāk, daudz vienkāršāk. Nebija jautājumu, bija tikai atbildes. Pareizās atbildes. Pietika tikai ar vienu konfekti, lai seju jau rotātu patiess, laimē dzirkstošs smaids. Bērnības naivums. Bērnības starojošās acis…
Bet tagad …Tagad dzīve ir sarežģītāka. Jo vairāk iespēju mums ir, jo vairāk problēmu rodas. Mēs nezinām, kas mums patiesi vajadzīgs, tāpēc cenšamies sagrābt visu, ko vien var. Komercija iznīcina to īpašo, kas mīt katra sirdī. Mēs pazaudējam savu individualitāti. Līdzināmies saplēstam spogulim. Lauskas ir mūsu haotiskās domas. Mēs vairs nedzīvojam, tikai eksistējam.
Izmisums. Vilšanās. Vientulība. Paškritika.
Es atzīšos – man arī ir bail. Bail, ka zaudēšu šajā spēlē, k o mēs saucam par dzīvi, tikai tāpēc, ka būšu bijusi par aklu, lai ieraudzīto patiesību. Lai ieraudzītu patiesās krāsas. Reizēm man liekas, ka galva eksplodēs no informācijas gūzmas, variācijām, iespējamībām. Sabiedrība gaida, lai es būtu stipra. Bet kā es varu būt stipra, ja pati nezinu, kas esmu ?
Vai es esmu ticīgā?
Vai es esmu laba draudzene?
Vai es esmu laba meita savai mātei?
Vai es esmu tāda, kādu vēlos sevi redzēt?
Tā sevi var šaustīt līdz bezgalībai un pat vēl tālāk . Bet ir iespēja, kā to labot. Viss, kas mums nepieciešams , ir harmonija. Harmonija savā sirdī. Harmonija starp austrumiem un rietumiem. Harmonija starp materiālo un garīgo. Tad mēs atradīsim to vietu, kur patiesi iederamies, vietu, kut mīt mūsu dvēsele.
Es ceru, ka man tas izdosies. Es ceru, ka mums visiem tas izdosies un varēsim sacīt:
‘’Jā, šī pasaule ir dažāda, tā piedāvā miljoniem iespējamību, miljoniem ceļu, bet es zinu, kas man ir vajadzīgs. Es zinu, kas es esmu. Es zinu, kas es vēlos būt. Es lepojos ar sevi! ‘’
‘’Būt vai nebūt? ’’…šis jautājums pastāvēs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce. Būt vai nebūt ? Būt!! Būt individualitātei! Būt sev pašam….