„Bet kādēļ šis vailorvs ar tik dziļu necieņu izturējās pret Noru? Nors taču ir jūsu dievība, vai tad nē, Drou?” pilnīgā sašutumā apvaicājās Trīne. „Jā, tev ir taisnība, Keterīn,” atbildēja Drou. „Vai tad šis bezkaunīgais vailorvs nebīstas no sava paša dieva dusmām? Un vai tad viņu neizraidīs no viņa pašu tautas sabiedrības?” vēl joprojām neko nesaprotot vaicāja Ūdens burve. „Ja esi pamanījusi, šis vailorvs iegāja šajā templī,” Drou sacīja un paskatījās uz tempļa pusi, „un tas ir Leāras templis.” Visi klātesošie likās neko nesaprotam, izņemot Morgīnu, kurai bija vērtīgas zināšanas par jebkuru Impērijas tautu, tomēr viņa nebilda ne vārda, atstājot stāstu tam, kurš varētu pastāstīt visu situāciju nemaldīgi. „Kā redzu, jūs tiešām neko nesaprotat. Tātad,” iesāka Drou, „ ja tiešām nešaubos, tad vailorvi ir vienīgā tauta, kurai Aelārs piešķīra divas dievības. Viņu vārdus jūs zināt- Nors un Leāra. Jūs taču atceraties, ko Aelārs bija sacījis viņiem? „Tomēr arī šajās jaunizveidotajās zemēs izcelsies strīdi. Kad tas notiks, pie varas nāks Tumsas un Kara dievs, par ko izredzējos tevi, Nor. Kareivīgi un spēcīgi būs tavi aizbildņi- vailorvi, kuru valsti Eirinoksu tu sargāsi,” un „Tev, kā Nora jaunākajai māsai, uzticu līdz ar brāli rūpēties par vailorvu tautu. Tomēr arī kaut ko ļoti svarīgu uzticu tev, Leāra. Tu būsi Laika Ritējuma dieviete. Tev vajadzēs sekot tam, lai nakti nomainītu diena, lai ziemu nomainītu pavasaris. Tomēr tev nebūs mainīt laikā kaut minūti.” Aelāra vārdos sadzirdams tas, ka pamata vailorvu dievam jābūt Noram, bet Leāra ir izvēlēta kā viņa palīdze. Tomēr laikam ritot mainījās vailorvu tauta un līdz ar to pieauga arī Leāras nozīme. Leār\    a atšķiras no sava brāļa ar praktiski absolūtu bezjūtību, stipru atriebes kāri un dziļu nežēlību. Leāra bieži vien panāk uzvaru ar viltu, gods un cēlsirdība viņai ir sveši. Savus pielūdzējus viņa tur milzīgā stingrībā, bieži vien soda tos un raisa viņos nežēlību un neiecietību, kā arī absolūtu godbijību. Ir jāveic daudzi šaušalīgi darbi, lai iemantotu šīs cietsirdīgās dieves labvēlību, jo tikai īpaši bezjūtīgi un bezgodīgi vailorvi iegūst viņas simpātijas. Tostarp, Leāra pārstāv asiņaino un izsmalcināto vailorvu maģiju. Viņa nav slikts karotājs, tomēr galvenā viņas nozare ir maģijas, tādēļ viņas pielūdzēji parasti ir magi, burvji un sievietes. Leāra burtiski ir vailorvu maģijas atspoguļojums. Viņa ir burvestību vērpēja, vailorvu maģijas Māte. Turpretim Nors ir pilnīgi pretējs savā domāšanā un rīcībā attiecībā pret māsu. Viņa prāts ir vēsāks, viņš cēli nes vailorvu tautas godu un cieņu. Nors ir nežēlīgs pret visiem, kas stājas pretī viņa aizbilstamajiem, toties paši vailorvi pilnībā izjūt viņa žēlsirdību un aizgādnību. Savā valdīšanā Nors ir līdzīgs gādīgam, bet neapšaubāmi stingram tēvam. Viņš nav mīlestības un lološanas iemiesojums. Nors ir asiņains kareivis ar nocietinātu sirdi. Viņam ir pa prātam asiņainas un īpaši nežēlīgas cīņas, viņš ir godkārīgs, toties savā būtībā viņš ir godpilns un slavas pilns Lords. Nepadomājiet vis, ka viņa sirds un domas būtu gaišākas par Leāras būtību. Tieši tas padara viņu par Tumsas dievu. Pār saviem aizgādņiem viņš valda stingru un nocietinātu roku, tieši tas padara viņa tautu tik izturīgu un varenu. Nors savā būtībā ir meistarīgs kareivis. Arī maģija nav viņam sveša, viņa burvestības ir graujošas un nāvīgas, tomēr atšķirībā no viņa māsas burvestībām, tām nepiemīt īpaša izsmalcinātība vai viltība. Tie ir virzīti tieši uz naidnieka iznīcināšanu, tādēļ tiem pārsvarā ir precizitāte un graujošs spēks. Nora pielūdzēji pārsvarā ir karotāji un vīrieši.” Kādu brīdi viss bars stāvēja nekustīgs, līdz mūždien zinātkāres dzītā Kriandra tomēr neapjautājās: „Vai ir iespējams kompromiss starp šo abu dievu pielūdzējiem?” Drou apmeta ar skatu templi un ierunājās, skatoties tieši uz Kriandru: „Pārāk dažāds skats uz dzīvi ir Leāras piekritējiem, kas tiek saukti par leāriešiem, un Nora piekritējiem- noriāņiem. Viņiem ir dažāds dzīvesveids un dažādi skatījumi uz dažādu ikdienas uzdevumu atrisināšanai. Pat saukļi, ko viņi izkliedz kaujas laukā ir pavisam dažādi. Leārieši kliedz: „Leāras spēks!” ar to lūdzot, lai Leāra sniegtu viņiem drusciņ savu spēku, tā izpalīdzot kaujā, tostarp noriāņi piesauc Noru kliedzot „Nors ir ar mums!” tādējādi parādot, ka Tumsas dievs ir spējīgs cīnīties plecu pie pleca ar saviem aizbilstamajiem. Tas savukārt norāda uz to, ka Nors ir tuvāks saviem pielūdzējiem nekā Leāra- savējiem. L [показать]eāra ir pārlieku lepna dieviete, lai cīnītos kopā ar saviem pielūdzējiem. Retumis viņa sniedz savu izpalīdzības roku, nemaz nerunājot par nolaišanos līdz savu aizbilstamo līmenim. Tādēļ, es teiktu, ka šeit, Eirinoksā, vienā mājā leārietis ar noriāni nevar būt sastapts. Leārieši it īpaši agresīvi izturas pret Noru un noriāņiem kopumā. Šis savstarpējais naids ilgst jau gadsimtiem ilgi un diez vai varētu būt apslāpēts. Vismaz līdz tam brīdim, kad viens no vailorvu dieviem gūs virsroku.” Pavisam nejauši Leas galvā iešāvās pavisam loģiska doma un viņa iebilda: „Drou, pie kādas ticības pieturies Tu?” „Garāmejošie skatās uz mums. Es domāju, ka pienācis laiks pārtraukt sarunas un doties uz drošāku vietu, nekā viena no sablīvētākajām šīs pilsētas ielām.” To pasacījis, Drou uzmeta sev galvā kapuci, tā parādot, lai visi izdara tāpat un seko viņam.

Krēslas stundas saule pārklāja grezno namu jumtus un tostarp arī stāvošo pie neliela, tomēr krāšņi veidota loga, Drou. Savā cilvēka izskata acīm viņš pārmeta pāri skatu visam saredzamajam, dziļi iegrimstot paša pārdomās. Viņš jau sen bija saklausījis tuvojošos cilvēku un noteicis viņa personību, tomēr joprojām vērās pa logu, pat nepakustoties. Galu galā nākošais nevarētu izdarīt viņam nekā ļauna, pat ja būtu to vēlējies. „Tu tā arī neatbildēji uz Leas jautājumi. Kā to var neuztvert par savādu? Šķiet, ka kaut kas tiek neapšaubāmi slēpts. Vai vismaz tas ir kas tāds, par ko tu nelabprāt runā. Jebkurā gadījumā tas tā vairs ilgi neturpināsies,” bilda atnācēja puslīdz vēsā balss. „Tajā nebūt nav nekā slepena. Ja vēlies, es pastāstīšu Tev visu, ko vien Tu vēlēsies. Šķiet, ka tas interesē tevi tiktāl, ka esi atnākusi pie manis,” viņš atbildēja un uz mirkli pagrieza galvu sānis, lai ieskatītos atnācējas pelēkajās acīs. Mirkli valdīja klusums, tiklīdz atnācēja saprata, ka ir viņas kārta kaut ko sacīt. „Atbildi uz Leas šī rīta jautājumu, un es būšu mierā,” viņa teica. Vēl kādu mirkli viņu abu lūpas bija ciet, līdz, pavērsis skatu tālu prom uz krēslaino horizontu, Drou sacīja: „Redzi, Brīza, vailorvu tauta nelīdzinās nevienai citai Šarrahas tautai. Vien par to, ka esmu ievedis jūs šajā pilsētā, ikviens vailorvs pieprasīs manu tūlītēju nāvessodu. Mēs dzīvojam noslēgti no visiem. Tā ir vienīgā iespēja, kā saglabāt mūsu tautu nemainīgu savā spēkā un skaistumā.” Viņš atkal apklusa, bet blakus stāvošā meitene klusēja vien tādēļ, ka zināja to, ka savu stāstu blakus stāvošais vailorvs tūdaļ atsāks. Tā arī bija. Drou lūpas atkal sakustējās viņa pieklusinātajā balsī: „Mēs esam attiecīgi brīvi. Mēs esam lepna, spēcīga, cildena tauta, tomēr tas maksā mums pašiem ļoti daudz. Ļoti bieži savā dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kuras mēs esam vienkārši spiesti darīt, lietas, kurām jāpakļaujas bez ierunām. Tas ir neticami smagi, bet mums nav citas izejas. Arī ticības ziņā daudzi mūsu zemēs ir nebrīvi. Būt par Leāras priesterieni ir vislielākais gods, kuru vien augstdzimusi sieviešu dzimtes pārstāve varētu gūt. Tomēr šis gods tiek gluži piespriests, nevis pašas izvēlēts. Dažreiz īpaši ievērojamas sabiedrībā ģimenes, maigi sakot, ziedo vienu no savām atvasēm tiešai kalpošanai Leārai. Šo pilsētu, kurā mēs šobrīd atrodamies, sauc par Leanšāru. Savu nosaukumu tā guvusi pateicoties tam, ka pārsverošs daudzums iedzīvotāju ir leārieši. Vienpadsmit dienu braucienā no šejienes atrodas pilsēta ar kuras nosaukumu vien varētu biedēt jaunas meitenes. Tās nosaukums ir Lear Ilirita. Gluži pilsēta tā nav. Drīzāk to varētu nosaukt par milzīgu mācību iestādi, kurā ikdienā cieš prāvs skaits vailorvu sieviešu. Kad es vēl biju pavisam jauns, vienu dienu manu jaunāko māsu, kura atradās absolūtā neziņā, tēvs uzcēla zirgā un kopā ar pāris pavadoņiem aizsūtīja prom. Viņai bija lemts kļūt par vienu no augstākajām Leāras priesterienēm. Divdesmit četrus gadus viņai bija jāatrodas Lear Iliritā, kuras teritoriju nedrīkstēja pamest ne uz daļu no sekundes. Divdesmit četrus gadus viņa redzēja sev apkārt tikai citu priesterieņu sejas, kuru dzīves mērķis un uzdevums nu bija kļuvusi kalpošana Leārai. Lielākā viņu daļa neizvēlējās sev šādu likteni un tikai attiecīgi neliela daļa no viņām bija apmierinātas ar šādu dzīvi, tomēr viņām visām nācās samierināties ar to. Īpaši neapmierinātajām lauž garu pirmajās dienās, ko viņas pavada tajā moku kambarī. Leāras priesterienes gūst milzīgu zināšanu apjomu, daudz spēcīgāku varu nekā lielākā daļa vailorvu-cīnītāju, viņiem ir pieejamas visiem pārējiem nepieejamās burvestības un citas lietas, tostarp viņas pieder tikai un vienīgi Leārai un tās gribai. Viņām nekad nebūs ļauts nodibināt ģimenes vai veltīt vismaz ieinteresētu skatu uz kādu jaunekli. Iedomājies, cik maksā divdesmit četri nebrīves gadi vien. Kirala, mana māsa, vien astoņpadsmit vasaras atpakaļ ieelpoja gaisu, kas neielenc Lear Iliritu. Viņas apmācības iesākumā daudzas reizes esmu redzējis viņas asarām salietās vēstules ar lūgumiem ņemt viņu atpakaļ tēva mājās, vai labāk vismaz nogalināt. Protams, kādam neilgam laiciņam paejot arī viņas būtība tika apspiesta. Augstākās priesterienes lieliski izrāda Leāras neiecietīgo, nežēlīgo gribu. Kad tēvs sūtīja Kiralu prom, viņa bija tikai 20 gadus veca. Viņai bija cerības un sapņi, vēlmes un fantāzijas, ko aplauza skaitītās stundās vien kādu varenāku vailorvu mahināciju un intrigu dēļ.” Gita klusēja, sagremojot saņemto informācijas daudzumu. Viņai bija grūti aptvert tās šausmas un stāvokli, ko nācās izciest kā ikdienu „izredzētajām” vailorvu meitām. Viņas pārdomas uz kādu mirkli pārtrauca Drou: „Tu vaicāji man par manu reliģisko piederību. Šajā ziņā es biju brīvāks nekā mana jaunākā māsa. Vismaz neviens nenoteica to, kā priekšā man noliekt galvu. Tagad es atbildēšu tev- es krītu uz ceļa Nora priekšā un lūdzos Leārai. Spēks, kas ir manī, un meistarība ir Nora doti, maģija, ko es pielietoju, nāk no Leāras. Ja man būtu pienācīgā vara, es liktu visai Eirinoksai dziedāt slavas dziesmas abiem dieviem. Viņi abi savā varā ir nepārspējami. Gan Naksnīgajam Karotājam, gan Pusnakts Stundas Pavēlniecei es kalpoju , jo es esmu vailorvs un tā tam ir jābūt.”