Tu jautāji vai varu pateikt tikai vienu vārdu?
Nē!!!Tik skaļi un pārliecinoši-nē!Negaidi no manis to, ko pati nevēlos...
Bet tad tu jautāji un kas būs tālāk es tikai smaidīju un teicu-es visu gribu viegli,nelūdz no manis neko sarežģītu, bet tu nesaprati ko es ar to gribēju teiti tu aizgriezies, sakrustoji rokas un tad es sadzirdēju tavus čukstus...ja gribi viegli tad ej,pie kāda kas tevi nemīlēs,tik ietiepīgi vārdi...piedod bet tā bija...un tad es aizgriezos un teicu es eju...es aizgāju, un tavi čuksti palika manā prātā vēl ilgi...vēl tagad, vēl vakar, un būs vēl arī rīt...piedod...

Tas sākās kā joks.
Sākās, lai izklaidētu,
Lai radītu viltotu prieku.
Tas turpinājās vēl nenopietnāk,
Bet kurā brīdī
Tas kļuva nopietni?
Tu saki: "Mīlu.".
Es klusēju,
Jo man ir bail!
Bail no nopietnības,
Jo tas taču sākās
Kā joks.