Dzīvoja, svaigu gaisu pilnā krūtīm elpodami , zēns ar tēvu laukos. Viņi ne ar ko neatšķīrās no pārējiem lauku iedzīvotājiem. Ritēja dienas viena aiz otras, zēna bērnība, laiks...
Zēns auga neparasti labsirdīgs, izpalīdzīgs, viņš ļoti daudz pievērsās lasīšanai un mierīgākajam lauku dzīvesveidam. Tas viņu neapgrūtināja, pat melni darbi viņam likās par prieku. Varbūt tas tāpēc, ka viņš nekad nebija lutināts, - viņš zināja, ka tas ir pa lieku, jau no maziem gadiem, kad viņa māte negaidīti saslima un nomira, viņš zināja, ka katra diena ir dāvana, viņš redzēja, cik trausla dzīve, tāpēc mīlēja visus cilvēkus un visu pasauli. Augot, viņš pamanīja izmaiņas, ka dzīves ritējums maina viņu, tā ikdienas dzīve, kas saistīta ar mācībām, darbiem, kad laika mieram, garīgam "lidojumam" un pārdomām gandrīz vai neatliek, viņš gribēja just laika apstāšanos.
Zēns sāka katru dienu slepus skriet uz mežu, un atradās tur dažas minūtes vai pat stundas, laikam, viņš tur nejuta laiku. Tomēr viņa tēvs sāka uztraukties. Vienu dienu viņš pienāca pie zēna un prasīja:
"Kāpēc tu katru dienu pavadi tik daudz laika mežā?" Un zēns atbildēja:
''Lai būtu tuvāk Dievam..." Tēvs atviegloti izelpoja un smaidot teica:
"Tādēl tev nevajag iet mežā. Dievs visur, mežā tas nav citāds kā jebkurā citā vietā." Taču zēns pacēla spīdošas skumīgas acis, pasmaidīja un atteica:
" Jā, tēt... Bet mežā es palieku cits. Es. Cits."